svētdiena, 2011. gada 30. janvāris

sestdiena, 2010. gada 25. decembris

Sapnis nr1


Es esmu plašā, bruģētā laukumā. Tas ir pilns ar cilvēkiem. Man blakus stāv Krustaps. Mēs neatrodamies vienā vietā – vismaz domās. Kamēr es savās domās esmu iedomātajā, cilvēku piepildītajā laukumā, Krustaps glauda kaķīti. Viņš izskatās mazliet aizkaitināts. Krustapa iedomu kaķītis nemurrā, glaudīšana liekas bezjēdzīga kā stundu ilga masturbēšana.

Pie manis pieiet divi policisti. Jau uzreiz redzu, ka šeit tiks izspēlēta ‘’labā-sliktā policista’’ metode.

- Viss būs labi, - saka labais policists, viegli pasitot man pa plecu. – Šajā laukumā tu vēl esi jauns.

Pa to laiku sliktais policists izsniedz man soda kvīti. Tad viņi abi kopā pamet mani. Apskatu papīrīti, kas atrodas manā rokā.

‘’50 latu par nepiedienīgas valodas lietošanu divpadsmit gadus vecas meitenes klātbūtnē.’’

Šī soda kvīts rada vairākus jautājumus. Pagaidām tikai man - Krustapa kaķītis acīmredzot vēl joprojām nemurrā un situācijai pieslēdzies viņš nav.

Kāpēc šī soda kvīts drīzāk atgādina uzvarošu loterijas biļeti?

Vai es būtu laimējis vairāk par 50 latiem, ja meitenes vecums būtu mazāks?

Vai es būtu laimējis vairāk par 50 latiem, ja nepiedienīgas valodas vietā es veiktu nepiedienīgas darbības?

Kāpēc šo loterijas biļeti man pasniedza divi policisti?

Laukumā parādās Rasa. Viņai uz galvas ir divas astes. Rasa paķer man no rokas loterijas biļeti. Tikai tad, kad tā vairs nav manā rokā, es atceros, ka tā patiesībā bija soda kvīts. Atgriežas baiļu sajūta – nu, ziniet, tur – plaušu rajonā. Mākslīgi pie šādas sajūtas palīdz tikt liels daudzums kafijas.

- Policista kundziņ! – pēkšņi iesaucas Rasa. – Kas tas tāds ir?

Izskatās, ka Rasa par soda kvītīm saprot daudz vairāk nekā par to varētu spriest aplūkojot astes, kas atrodas uz viņas galvas. Pie šāda secinājuma nonāk arī sliktais policists. Viņš kļūst ļoti nemierīgs. Labais policists lēnītēm krata galvu – viņš zina, ka tūlīt notiks kas slikts.

- Jūs nevarējāt vienkārši samaksāt!? – iesaucas sliktais policists un izvelk ieroci. – Valstij to naudu vajag vairāk nekā jums!

Viņš to tēmē uz mani, viņa roka trīc. Sliktajam policistam acīs riešas asaras. Laukumā sākas panika – cilvēki skrien katrs uz savu pusi. Pamanu, ka Krustaps beidzis glaudīt kaķīti – viņš izskatās nobijies.

- Viss būs kārtībā, - es drebošā balsī saku. – Es samaksāšu sodu un viss būs kārtībā!

- Par vēlu… - atbild sliktais policists. Tagad arī viņš izskatās nobijies.

Redzu, ka Krustaps sāk skriet prom. Rasa arī. Skriet sāku arī es. Sāku domāt, vai sliktais policists ir arī slikts šāvējs.

Laukums ir kļuvis daudz tukšāks. Paskriet ir grūti – bruģis pēkšņi liekas ļoti mīksts, izkusis. Man priekšā stāv vīrietis. Viņš ir iegrimis bruģī līdz pat potītēm. Neesmu pārliecināts, bet šķiet, ka viņš šeit ieradies no Purvciema. Vīrietis ļoti negaidīti izvelk ieroci – pat nepamanu no kurienes tieši. Jau atkal pret mani tiek pavērsts stobrs.

Viņš atrodas pārāk tuvu. Viņš nepašaus garām. Visticamāk, ka viņš nezina, ka es neesmu vainīgs. Rasa nebūs paguvusi viņam to pateikt. Tātad viņš šauj tāpēc, ka viņaprāt es esmu noziedznieks. Viņam laikam patiešām nepatīk noziedznieki…