otrdiena, 2010. gada 10. augusts

Apokalipse. Tagad!

Viss sākas nonākot Bāzē. Bāze ir vieta, kurā ož pēc benzīna un visi apspriež ekonomisko situāciju. Zinu tikai to, ka augļu dārzs pletās līdz pat kapsētai un bija arī kukurūza, bļe.


Pēc paviršas un virspusējas izpētes konstatējām, ka krīzes cēlonis ir vienkāršs – cilvēki nestrādā. Tāpēc arī pietrūkst naudas. Jo visi taču zina, ka darba laikā sviedru dziedzeri izdala dollārus. Krīzes klātbūtne tieši šobrīd ir cieši saistīta ar globālo sasilšanu – naivie ļautiņi cerēja, ka arī paaugstinātā karstuma dēļ no padusēm varēs ķeksēt ārā zaļās banknotes, tāpēc bez vilcināšanās palūdza savus priekšniekus sevi atlaist no darba.


Padusēs atradām tikai sprogainus matus un šķidrumu ar nepatīkamu smaku, taču ārkārtas stāvokli Maskavā pasludināt vēl joprojām nav nepieciešams, prezidenta kungs!


Bāzē mēs katrs tiekam pie sava instrumenta – trimmera. Sākotnēji paredzēts zāles pļaušanai, šis rīks palīdz arī radīt ekstrēmas matu frizūras un ir neaizstājams alkohola veikaliņu laupīšanās. Rūpīgi ieeļļojuši savus trimmerus mēs dodamies uz Busiņu.


Busiņš ir busiņš. Tajā vienmēr ir tumšs un arī ož pēc benzīna. Braucot busiņā tu nekad nevari zināt, kur tu nonāksi.


Ir tumšs, valda nemiers. Tālumā ir dzirdami ieroču šāvieni. Mēs visi saprotam, ka šī nebūs kārtējā ‘’Latvijas Balzāma’’ laupīšana. This shit is serious! Beidzot Busiņš apstājas. Atveram durvis un redzam, ka esam Vjetnamā. To, ka cilvēks ir vjetnamā, parasti var pateikt brīdī, kad ir dzirdama Cleedance Clearwater Revival dziesma ‘’Fortunate son’’.


Seko instruktāža. Mūsu melnie un baltie amerikāņu brāļi nespēj virzīties tālāk dēļ vjetnamiešiem, kuri veikli maskējas garajā zālē. Sākotnējais plāns viņus izkvēpināt ar napalmu tika atcelts, jo baumo, ka šajā zālē varētu vārtīties kāda aizsargājama bebru suga.


Iedarbinājuši trimmerus mēs dodamies atklāt mazo komunistu pozīcijas. Nopļāvuši vairāk kā septiņpadsmit kvadrāthektāru (šī ir īpaša mērvienība, ko drīkst izmantot tikai Vjetnamas kara veterāni un cilvēki ar cukura diabētu) zāles, mēs beidzot uzejam ienaidnieku. Tā ir maza vjetnamiešu meitene – gadi divpadsmit, ne vairāk. Viņas snaiperšautenei ir beigušās lodes. Mūsu trimmeru benzīna bākas ir pilnas. No mazās draņķes palika pāri tikai kauli...un āda... bet matus mēs viņai notrimmerējām līdz nullei.


Atpakaļceļš bija lielisks. Mēs uzzinājām, ka darbiņš Vjetnamā patiesībā bija haltūra, kas nozīmē papildus pārtikas talonu. Jautrā garīgajā mēs sākām dziedāt:

Country roads,take me home
To the place I belong
WestVirginia, mountain mama
Take me home, country roads.


Beiguši dziedāt mēs sapratām, ka tomēr nedzīvojam Virdžīnijas rietumos. Apgriezuši Busiņu apkārt mēs klusējot braucām atpakaļ uz Ogri.


‘’Ko mēs iegūstam, iemetot mazuli blenderā? Erekciju!’’