Sapnis nr1

Es esmu plašā, bruģētā laukumā. Tas ir pilns ar cilvēkiem. Man blakus stāv Krustaps. Mēs neatrodamies vienā vietā – vismaz domās. Kamēr es savās domās esmu iedomātajā, cilvēku piepildītajā laukumā, Krustaps glauda kaķīti. Viņš izskatās mazliet aizkaitināts. Krustapa iedomu kaķītis nemurrā, glaudīšana liekas bezjēdzīga kā stundu ilga masturbēšana.

Pie manis pieiet divi policisti. Jau uzreiz redzu, ka šeit tiks izspēlēta ‘’labā-sliktā policista’’ metode.

- Viss būs labi, - saka labais policists, viegli pasitot man pa plecu. – Šajā laukumā tu vēl esi jauns.

Pa to laiku sliktais policists izsniedz man soda kvīti. Tad viņi abi kopā pamet mani. Apskatu papīrīti, kas atrodas manā rokā.

‘’50 latu par nepiedienīgas valodas lietošanu divpadsmit gadus vecas meitenes klātbūtnē.’’

Šī soda kvīts rada vairākus jautājumus. Pagaidām tikai man - Krustapa kaķītis acīmredzot vēl joprojām nemurrā un situācijai pieslēdzies viņš nav.

Kāpēc šī soda kvīts drīzāk atgādina uzvarošu loterijas biļeti?

Vai es būtu laimējis vairāk par 50 latiem, ja meitenes vecums būtu mazāks?

Vai es būtu laimējis vairāk par 50 latiem, ja nepiedienīgas valodas vietā es veiktu nepiedienīgas darbības?

Kāpēc šo loterijas biļeti man pasniedza divi policisti?

Laukumā parādās Rasa. Viņai uz galvas ir divas astes. Rasa paķer man no rokas loterijas biļeti. Tikai tad, kad tā vairs nav manā rokā, es atceros, ka tā patiesībā bija soda kvīts. Atgriežas baiļu sajūta – nu, ziniet, tur – plaušu rajonā. Mākslīgi pie šādas sajūtas palīdz tikt liels daudzums kafijas.

- Policista kundziņ! – pēkšņi iesaucas Rasa. – Kas tas tāds ir?

Izskatās, ka Rasa par soda kvītīm saprot daudz vairāk nekā par to varētu spriest aplūkojot astes, kas atrodas uz viņas galvas. Pie šāda secinājuma nonāk arī sliktais policists. Viņš kļūst ļoti nemierīgs. Labais policists lēnītēm krata galvu – viņš zina, ka tūlīt notiks kas slikts.

- Jūs nevarējāt vienkārši samaksāt!? – iesaucas sliktais policists un izvelk ieroci. – Valstij to naudu vajag vairāk nekā jums!

Viņš to tēmē uz mani, viņa roka trīc. Sliktajam policistam acīs riešas asaras. Laukumā sākas panika – cilvēki skrien katrs uz savu pusi. Pamanu, ka Krustaps beidzis glaudīt kaķīti – viņš izskatās nobijies.

- Viss būs kārtībā, - es drebošā balsī saku. – Es samaksāšu sodu un viss būs kārtībā!

- Par vēlu… - atbild sliktais policists. Tagad arī viņš izskatās nobijies.

Redzu, ka Krustaps sāk skriet prom. Rasa arī. Skriet sāku arī es. Sāku domāt, vai sliktais policists ir arī slikts šāvējs.

Laukums ir kļuvis daudz tukšāks. Paskriet ir grūti – bruģis pēkšņi liekas ļoti mīksts, izkusis. Man priekšā stāv vīrietis. Viņš ir iegrimis bruģī līdz pat potītēm. Neesmu pārliecināts, bet šķiet, ka viņš šeit ieradies no Purvciema. Vīrietis ļoti negaidīti izvelk ieroci – pat nepamanu no kurienes tieši. Jau atkal pret mani tiek pavērsts stobrs.

Viņš atrodas pārāk tuvu. Viņš nepašaus garām. Visticamāk, ka viņš nezina, ka es neesmu vainīgs. Rasa nebūs paguvusi viņam to pateikt. Tātad viņš šauj tāpēc, ka viņaprāt es esmu noziedznieks. Viņam laikam patiešām nepatīk noziedznieki…

Apokalipse. Tagad!

Viss sākas nonākot Bāzē. Bāze ir vieta, kurā ož pēc benzīna un visi apspriež ekonomisko situāciju. Zinu tikai to, ka augļu dārzs pletās līdz pat kapsētai un bija arī kukurūza, bļe.

Pēc paviršas un virspusējas izpētes konstatējām, ka krīzes cēlonis ir vienkāršs – cilvēki nestrādā. Tāpēc arī pietrūkst naudas. Jo visi taču zina, ka darba laikā sviedru dziedzeri izdala dollārus. Krīzes klātbūtne tieši šobrīd ir cieši saistīta ar globālo sasilšanu – naivie ļautiņi cerēja, ka arī paaugstinātā karstuma dēļ no padusēm varēs ķeksēt ārā zaļās banknotes, tāpēc bez vilcināšanās palūdza savus priekšniekus sevi atlaist no darba.

Padusēs atradām tikai sprogainus matus un šķidrumu ar nepatīkamu smaku, taču ārkārtas stāvokli Maskavā pasludināt vēl joprojām nav nepieciešams, prezidenta kungs!

Bāzē mēs katrs tiekam pie sava instrumenta – trimmera. Sākotnēji paredzēts zāles pļaušanai, šis rīks palīdz arī radīt ekstrēmas matu frizūras un ir neaizstājams alkohola veikaliņu laupīšanās. Rūpīgi ieeļļojuši savus trimmerus mēs dodamies uz Busiņu.

Busiņš ir busiņš. Tajā vienmēr ir tumšs un arī ož pēc benzīna. Braucot busiņā tu nekad nevari zināt, kur tu nonāksi.

Ir tumšs, valda nemiers. Tālumā ir dzirdami ieroču šāvieni. Mēs visi saprotam, ka šī nebūs kārtējā ‘’Latvijas Balzāma’’ laupīšana. This shit is serious! Beidzot Busiņš apstājas. Atveram durvis un redzam, ka esam Vjetnamā. To, ka cilvēks ir vjetnamā, parasti var pateikt brīdī, kad ir dzirdama Cleedance Clearwater Revival dziesma ‘’Fortunate son’’.

Seko instruktāža. Mūsu melnie un baltie amerikāņu brāļi nespēj virzīties tālāk dēļ vjetnamiešiem, kuri veikli maskējas garajā zālē. Sākotnējais plāns viņus izkvēpināt ar napalmu tika atcelts, jo baumo, ka šajā zālē varētu vārtīties kāda aizsargājama bebru suga.

Iedarbinājuši trimmerus mēs dodamies atklāt mazo komunistu pozīcijas. Nopļāvuši vairāk kā septiņpadsmit kvadrāthektāru (šī ir īpaša mērvienība, ko drīkst izmantot tikai Vjetnamas kara veterāni un cilvēki ar cukura diabētu) zāles, mēs beidzot uzejam ienaidnieku. Tā ir maza vjetnamiešu meitene – gadi divpadsmit, ne vairāk. Viņas snaiperšautenei ir beigušās lodes. Mūsu trimmeru benzīna bākas ir pilnas. No mazās draņķes palika pāri tikai kauli...un āda... bet matus mēs viņai notrimmerējām līdz nullei.

Atpakaļceļš bija lielisks. Mēs uzzinājām, ka darbiņš Vjetnamā patiesībā bija haltūra, kas nozīmē papildus pārtikas talonu. Jautrā garīgajā mēs sākām dziedāt:

Country roads,take me home

To the place I belong

WestVirginia, mountain mama

Take me home, country roads.

Beiguši dziedāt mēs sapratām, ka tomēr nedzīvojam Virdžīnijas rietumos. Apgriezuši Busiņu apkārt mēs klusējot braucām atpakaļ uz Ogri.

‘’Ko mēs iegūstam, iemetot mazuli blenderā? Erekciju!’’

Ieraksts, kurš netaisa punktu

1. kurss, otrais semestris. LKA bezdarbnieku kursam tuvojas mākslas vēstures eksāmens.

Mākslas vēstures pasniedzējai ir tāds jauks niķis – pirmajiem pieciem studentiem, kuri ierodas uz eksāmenu, tiek dota unikāla iespēja špikot uz velna paraušanu. Pasniedzēja pēc biļešu izvilkšanas rituāla vienkārši nozūd un atgriežas tikai piecpadsmit minūtes vēlāk. Es pieņemu, ka šajās piecpadsmit minūtēs viņa jūtas ļoti neķītri un, iespējams, iešņauc kādu kokaīna strēmeli.

Q: Ko, Jūs domājat par Latviju?

A: Bļe, baigā čuhņa! Nekur koksu nevar dabūt!

Par pasniedzējas paradumu zināja viss kurss. Turklāt, katram šīs informācijas avots atšķīrās, tāpēc, kad ierados akadēmijā trīsdesmit minūtes pirms eksāmena sākuma, man priekšā jau bija puse Latvijas topošo filmu režisoru.

Nu, cirks var sākties! Katram ir kāds ļoti nopietns un neatliekams iemesls, kāpēc viņam/viņai noteikti jādodas auditorijā pirmajam. Visi visu zina. Visi dirš! Visi zina, ka visi visu zina! Visi tāpat dirš! Es gan neesmu diez ko citādāks. Šitādās spēlītes bara instinkts mani ievelk samērā ātri.

Atceroties šo gadījumu gribās pārvākties uz kādu citu, atklātāku, patiesāku, iecietīgāku sabiedrību. Piemēram,

tādu sabiedrību, kādu varēja redzēt lieliskajā saviesīgajā pasākumā ar nosaukumu ‘’Corpse Swinger Party’’

Šī ir svingeru balle, kurā tevi netiesā neviens. Pie ieejas tevi sagaida ļoti laipns džentelmenis, kurš palīdzēs tev novilkt virsdrēbes. Pēc tam viņš sniegs palīdzīgu roku, lai tev mīļais, mirušais ķermenis tiktu droši nogādāts galvenajā izpriecu zālē. Šajā ballē ierobežojumu nav – tu vari ņemt līdzi savu mirušo sievu, māti, sievasmāti vai pat sievastēvu.

Galvenajā izpriecu zālē tu satiksi burvīgus cilvēkus, kuri tev ne uz mirkli neliks justies neērti. Fonā izjusti spēlējot džezam pianistam, tu varēsi nodoties visneaizmirstamākajai nekro-orģijai savā mūžā.

...Šis bloga ieraksts īsti neveido punktu...

Anyway! Vasara vēl joprojām ir vienmuļa un pelēka – par to liecina kaut vai tas, ka pagaidām gaidītākais pasākums ir filmas ‘’Inception’’ apmeklējums piektdienas naktī. Pelēkām lietām ir arī plusi – ar tām dažkārt var kaut ko izdomāt. Piemēram, beidzot esmu pieķēries scenārija rakstīšanai – stāsts, par kuru domāju jau kopš sesijas beigām sāk ļoti lēnām līmēties kopā.

Laikam visādu sūdu rakstīšana internetā būs ietrenējusi rokas. Vai arī tās ir hanteles, kuras nospēru no skolas. Es gribēju teikt, aizņēmos.

...Punktu šajā ierakstā es laikam tā arī netaisīšu...

Kaut kad arī jāguļ.

Lūdzu, aizverieties!

Viena no pirmajām reizēm, kad pārklausīšanās man sagādāja jautrību, bija vidusskolā. Mākslas virziena ‘kubisma’ vietā es sadzirdēju vārdu ‘klubisms’. Vārdam nebija ne vainas, tāpēc kopā ar Kārli nolēmām to pārvērst reālā mākslas novirzienā.

Klubisms – radies 21. gadsimtā, Latvijā. Klubisma glezniecībai raksturīga tendence cilvēkus gleznās aizvietot ar klubkrēsliem. Gleznu sižeta darbība parasti norisinās vāji apgaismotos klubos. Klubkrēsli mēdz būt statiski, taču visbiežāk tie dejo.

Mūsu drosmīgā iecere realizēta netika. Pagaidām vienīgais klubisma paraugs ir lidojošu klubkrēslu skice manā vidusskolas ‘universālajā’ kladē. Nenokāruši degunus, mēs nodibinājām Pārogres Pokera klubu (PPC) - tagad mēs katru nedēļu bijām spiesti mēreni piedzerties un mētāties apkārt ar naudu – ko tik kluba vārdā nedarīsi? Tagad šādu pienākumu mums vairs nav – PPC dibinātājs un tā divkārtējais čempiona titula ieguvējs, iepriekšminētais Kārlis, ir veiksmīgi apprecējies un zaudējis jebkādu interesi par jebkāda veida ‘klubismiem’.

Ir dienas, kad es pārklausos biežāk nekā parasti. Tāda bija kāda pavasara diena, arī vidusskolas laikā, kad es devos pēcpusdienas pastaigā ar Normundu, čali, kas pazīstams arī kā Jāklis.

Normunds aizsmēķē cigareti. Mēs atrodamies pie pirmās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības ēkas Ogres rajonā. Garām iet kāds trīsdesmit gadus vecs vīrietis un, pavērsies pret Normundu, saka: ‘’Sveiki! Atdodiet, lūdzu, cigareti!’’.

Kādu laiku smējāmies par manas dzirdes defektu. Tagad prātoju, ka varbūt tas nebiju es, kas pārklausījās, bet gan Normunds. Varbūt vīrietis tiešām lūdza, lai viņam atdot aizsmēķēto cigareti, kura atradās Jākļa mutē. Pieņemsim, ka viņš bija kāds pretsmēķēšanas aktīvists. Protams, ideālajā variantā Jāklis nebūtu nepareizi sadzirdējis vīrieša teikto, nostrādātu aktīvista pārliecinošā balss un viņš varētu iegūto cigareti demonstratīvi samīdīt uz zemes. Tāpat, pieņemu, ka pēc tam viņš varētu kādam no mums iespļaut sejā. Ir cilvēki, kuri tiešām ienīst smēķēšanu.

Ar iepriekšēju nodomu kādam uzspļaut vai nē, vīrietis paņēma, no paciņas piedāvāto, cigareti un devās projām. Savu ieguvumu viņš noteikti samīdīja vienatnē. Pēc brīža Normundam zvanīja telefons. Pirmais vārds, kuru izdzirdēju viņu sakām, bija ‘’Vaira’’. Laikam manai dzirdei bija pilnīgi pieņemams variants, ka šajā jaukajā pavasara pēcpusdienā Jākli sazvanīt ir izdomājusi mūsu valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Vēl jo vairāk – Jāklis šo zvanu ir gaidījis.

Diena, par kuru es rakstu, vēl bija īpaša ar to, ka es ne tikai pārklausījos, bet arī pārlasījos. Pirmajā mirklī man likās, ka kāpņu telpā pielīmēto uzrakstu ‘’Lūdzu, aizveriet durvis!’’ ir nomainījis daudz rupjākais ‘’Lūdzu, aizverieties!’’. Interesanti, vai Jāklis sazvanās arī ar Valdi Zatleru?

Es atrodos Kārļa mājā. Ir gandrīz pulksten 22.00. Pie manis pieiet Edgars, ar galvu norāda uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu un, ar smaidu sejā saka: ‘’Ejam padročīt!’’ Ko Edgars teica patiesībā, tā arī nepajautāju.

Internets - gļēvu cilvēku draugs,

Riepu nepārplēsu, bet gan izpūtu, izmantojot savas mājas atslēgas. Likās, ka saruna beidzās pārāk ātri. Atvainoties neiešu - fuck it! - man ir nervu sistēmas īpatnība. Par transporta pakalpojumiem gan paldies saku vēlreiz. Tas arī viss.

Beetles are good doctors!

Savulaik es ar angīnu slimoju vismaz reizi gadā. Nevarētu teikt, ka viss slimošanas process man nepatika – galu galā tā bija nedēļa bez skolas, tāpat kā rudens vai pavasara brīvlaiks. Kopš esmu iestājies augstskolā viss ir mainījies. Tagad slimošanai nav pilnīgi nekādas jēgas – braukt uz lekcijām taču neviens nespiež. Rezultāts – slimojis neesmu jau divus gadus, līdz ar to, izpalicis arī ikgadējais ģimenes ārsta apmeklējums.

Māte skatās uz manu kreiso roku. Tā viegli trīc. Mātei tas nepatīk un viņa izdomā pierakstīt mani pie nervu ārsta.

Rokas man trīc jau sen. Tās trīcēja pat jau tad, kad uz jautājumu ‘Armand, kāpēc tev trīc rokas?’, atbilde ‘tas no dzeršanas’ likās mīļi smieklīga. Filmēšana no rokas man nav padevusies jau sen. Arī mīļi smieklīgs es vairs neesmu jau sen.

Vizīti pie ārsta gandrīz nokavēju. Aizgulējos. Aizgulējās (un nokavēja darbu) arī Edgars Bāliņš, ar veiklu runājamo aparātu apveltīts polis. Mūsu sistēma – vismaz viens jau pamodīsies, uzmodinās arī otru – nenostrādāja. Vienīgais, kurš pamodās laicīgi, bija cilvēks, kuram īsti nebija ko nokavēt – mans personīgais treneris, Aigars (zinu – jau sāk izklausīties pēc čaļu orģijas ar lomu spēles elementiem ). Pēc pusstundu ilgas mīšanās (vai mīcīšanās?) nonācu galamērķī – nervu ārsta kabinetā.

Ārste bija paveca, ļoti patīkama kundze. Pārbaudījusi manus refleksus ar nelielu āmuriņu, viņa man lika izstiept un nedaudz pagrozīt rokas. Tas arī viss. Un tad viņa sāka runāt.

1. Es nedomāju, ka tas ir parkinsonisms, taču pilnīgai pārliecībai vajadzēs iziet smadzeņu datortomogrāfiju.

Ko? Es arī nedomāju, ka tas ir parkinsonisms! Kāpēc, lai vispār kāds domātu, ka tas ir parkinsonisms!?

Anektode

Pie ārsta atnāk mazs puisītis, ar sūdzībām par klepu. Ārsts aplūko puisīša labo ausi un saka ‘es nedomāju, ka tev ir plaušu vēzis, taču pilnīgai pārliecībai vajadzēs nofotografēt tevi kailu’. (smejies tagad)

2. Visticamāk, ka tavai trīcei pie vainas ir veģetatīvās nervu sistēmas ‘īpatnība’ (laikam maigs veids kā pateikt ‘defekts’), kuras rezultātā tu bieži esi sakāpināti emocionāls...

Kā pie velna viņa zina, ka man, skatoties filmas, mēdz acīs sariesties asaras?

3. ...un nervozs.

Šito es jau esmu kaut kur dzirdējis.

Pēc tam ārste man uzdeva vēl pāris jautājumus. Arī par to, vai pēdējā laikā nodarbojos ar seksu. Atbildēju ar vienkāršu ‘nē’ – to, ka šad tad ļaujos masturbēšanas priekiem, nolēmu paturēt pie sevis (un pie tevis, dārgo lasītāj!).

Izeju ārā no ārsta kabineta. Tātad, ja neizrādīsies, ka man ir parkinsonisms, smadzeņu audzējs, vai galvā dzīvojošs goa’uld’s, esmu gandrīz vai vesels un pieskaitāms sabiedrības loceklis. Un, ja es pārāk iekarstu kādā strīdā un man pasprūk kāds rupjāks vārds – tas neesmu es, tā ir manas nervu sistēmas īpatnība. Arī ja redzat, ka man kinoteātrī ‘kaut kas iebirst acī’, neuztraucaties – tas neesmu es, tā ir manas nervu sistēmas īpatnība.

Tagad varam arī iepazīties.

Sveiki! Mani sauc Armands. Mārtiņš mani mēdz saukt par Armeku vai Armekino. Mārtiņam ir dīvains skatiens. Man ir 19 gadi. Mans sapnis ir būt par kinorežisoru. Esmu samērā īgns un depresīvs tips (šobrīd it īpaši), bet dzīve man patīk. Dzīvot ir labāk nekā nedzīvot.

Mārtiņ, ko tāds Sārtiņš!? Armand, ko tāds… šarmants?

Pieņemsim, ka esam iepazinušies. Kāpēc es šeit kaut ko rakstu? Jo man ir garlaicīgi un patīk sūdzēties. Cilvēkiem nepatīk uzklausīt sūdzēšanos. Who can stop me now?

Lai tev laba diena! Ceru, ka mana būs labāka.

Ieraksts, kuram nav nekāda sakara ar futbolu.

Vienīgos spēles vārtus 73. minūtē gūst spāņu aizsargs Karless Pujols. Spānijas izlase futbola Pasaules Kausa izcīņas finālā nokļūst pirmo reizi.

Mani nekad nav interesējis futbols – vismaz tā skatīšanās televīzijā nē. Sen atpakaļ es apmeklēju futbola treniņus. Es biju centīgs sportists, taču no visiem puišiem skrēju vislēnāk un bumbu situ visvājāk, tāpēc beigās priekšroku devu Ogres Mākslas skolai. Arī tur es biju centīgs, taču ne uz ilgu laiku. Grūti pateikt tieši kurā brīdī manī zuda degsme uz mākslu.

Ir ziema – 15 decembris. Diena, kad mākslas skolas audzēkņi nes uz mājām savu daiļradi lai izrādītu to saviem vecākiem. Man rokā ir pilns maiss ar visādiem, no māla veidotiem, niekiem. Mani favorīti ir netipiski kalsns rūķis un glazūrā izmērcēts kaķis. Ir tikko uzsnidzis. Es jau esmu gandrīz nonācis līdz savām mājām, (esmu tieši pie ‘’Bravo’’ veikala – tagad to sauc par ‘’Latvijas Balzamu’’) kad es pēkšņi paslīdu uz ledus. Es krītu, krīt arī maiss. Lielākā daļa no māla veidoto nieku saplīst. Es brīdi sēžu sniegā un tad sāku raudāt.

Tātad māksla nav mūžīga un laika tērēšana mākslas skolā mani vairs neinteresēja. Varbūt. Varbūt pie vainas ir tas, ka es ļoti gribēju tikt mājās līdz 16.00, kad LNT tika rādīta multfilma ‘’Beast Wars’’. Ar degsmi vai bez – mākslas skolu es tomēr pabeidzu.

Savu pirmo kaut cik nopietno sitienu pa Spānijas vārtiem Vācija izpildīja tikai 32.minūtē, kad ar tālsitienu Kasiljasa modrību pārbaudīja Trohovskis.

Šogad notikumiem futbolā sekoju pirmo reizi. Nelielu daļu sava brīvā laika, es pavadu spēlējot Civilizāciju kopā ar Edgaru un Mārtiņu (viņi ir dvīņi). Tā ir stratēģiska datorspēle, kuras darbība risinās pa gājieniem (TBS – ja esat datornūģi). Pēdējās spēles tika apvienotas ar futbola skatīšanos, un, tā kā Mārtiņš savus gājienus mēdz izpildīt ļoti lēni, man neatlika nekas cits kā vērot TV ekrānu. Dvīņu komentāri padarīja spēļu skatīšanos ļoti interesantu un drīz vien futbolu skatījos jau arī viens pats.

Fanošana gan man vienmēr ir bijusi sveša. Jušana līdzi – vēl jo vairāk.

Ja tu esi latvietis, tu fano par Latviju. Tu pat vari neskatīties nevienu Latvijas izlases spēli (futbols, hokejs – vienalga), tu šā vai tā esi Latvijas (vai Rīgas Dinamo) fans.

Par ko fanot, ja Latvija spēlē nepiedalās? Šī pasaules kausa laikā es vienmēr pirms spēles pārjautāju dvīņiem – kura komanda ir stiprāka? Pēc tam es skaļi paziņoju, ka esmu vājākās komandas pusē – ja tā uzvarēs, man vienmēr būs iespēja to iesmērēt sejā kādam futbola fanam, kuram spēles iznākums tiešām rūp. Ja tā zaudēs? Man ir pilnīgi vienalga, jeb, precīzāk, man bija pilnīgi vienalga. Līdz vakardienas mačam Vācija – Spānija. Vakar es pirmo reizi mūžā jutu līdzi futbola komandai. Un tā zaudēja.

Skatoties spēli man liekas, ka Vācijas vārtos stāv kinorežisors Kristofers Nolans. Dīvaini - viņš nebūt nav līdzīgs vārtsargam Manuelam Neieram.
Aizvakar, sēžot pie Kārļa, skatoties Nīderlandes – Urugvajas maču un dzerot alu (vēl tika servēts arī fondjū – nezinu, vai tā sauc ēdienu, vai trauku, kurā tas tiek pasniegts), mēs noslēdzām derības, par to, kura komanda uzvarēs rītdienas, opā, nu jau vakardienas spēlē. Kārlis nostājās Spānijas, es Vācijas pusē. Zaudētājam šosvētdien vienā apakšveļā jāveic skrējiens cauri Ogrei. Izskanēja arī variants par riteņbraucienu, taču tad velosipēdam aizmugurē jāpiesien skārda bundžas. Jebkurā gadījumā – man steidzami jāiegādājas bokseršorti.

Astoņkājis Pauls no Oberhauzenas pareģoja, ka Vācija pusfinālā zaudēs!

Spēli es skatījos iepriekšminēto dvīņu dzīvoklī. Pa ceļam uz mājām es jutos diezgan draņķīgi. Lūk, kas ir vajadzīgs nesportiskam jaunietim, lai viņš patiesi justu līdzi kādai futbola spēlei. Nevis patriotiskums (piedodiet, tā manī īpaši daudz nav), nevis mīlestība pret attiecīgo sporta veidu, bet gan nelielas, derību radītas, neērtības.

Esmu ceļā uz mājām. Nedaudz līņā. Vācija ir tikko zaudējusi Spānijai. Šādu iznākumu pareģoja gan Kārlis, gan astoņkājis Pauls. Es dzirdu kaijas – ziniet to skaņu, ko tās mēdz izdot – līdzīgu smiekliem? Baltās, spārnotās kuces – ko, jūs, vispār darāt Ogrē? Vai tad kaijām nav jādzīvo kaut kur pie jūras? Piemēram, Mangaļsalā.

Esmu jau pusceļā. No kāda atvērta loga trešajā stāvā atskan histēriski meiteņu bariņa smiekli. Vienkārši, kuces. Lietus pieņemas spēkā. Mājai, kura ir novietota perpendikulāri manai, ir atvērts kāds pirmā stāva dzīvokļa logs. Ir dzirdamas ballītes skaņas, mūzika – regejs. Pēkšņi logā parādās puspliks čalis ar bamsli rokās. Viņš mani ne pa jokam pārbiedē, skaļi iekliegdamies ‘’Spānija!’’

Futbola Pasaules Kausa izcīņas finālā tiksies Spānijas un Nīderlandes nacionālās izlases.

Finālā es jutīšu līdzi Nīderlandei.