Sapnis nr1

Es esmu plašā, bruģētā laukumā. Tas ir pilns ar cilvēkiem. Man blakus stāv Krustaps. Mēs neatrodamies vienā vietā – vismaz domās. Kamēr es savās domās esmu iedomātajā, cilvēku piepildītajā laukumā, Krustaps glauda kaķīti. Viņš izskatās mazliet aizkaitināts. Krustapa iedomu kaķītis nemurrā, glaudīšana liekas bezjēdzīga kā stundu ilga masturbēšana.

Pie manis pieiet divi policisti. Jau uzreiz redzu, ka šeit tiks izspēlēta ‘’labā-sliktā policista’’ metode.

- Viss būs labi, - saka labais policists, viegli pasitot man pa plecu. – Šajā laukumā tu vēl esi jauns.

Pa to laiku sliktais policists izsniedz man soda kvīti. Tad viņi abi kopā pamet mani. Apskatu papīrīti, kas atrodas manā rokā.

‘’50 latu par nepiedienīgas valodas lietošanu divpadsmit gadus vecas meitenes klātbūtnē.’’

Šī soda kvīts rada vairākus jautājumus. Pagaidām tikai man - Krustapa kaķītis acīmredzot vēl joprojām nemurrā un situācijai pieslēdzies viņš nav.

Kāpēc šī soda kvīts drīzāk atgādina uzvarošu loterijas biļeti?

Vai es būtu laimējis vairāk par 50 latiem, ja meitenes vecums būtu mazāks?

Vai es būtu laimējis vairāk par 50 latiem, ja nepiedienīgas valodas vietā es veiktu nepiedienīgas darbības?

Kāpēc šo loterijas biļeti man pasniedza divi policisti?

Laukumā parādās Rasa. Viņai uz galvas ir divas astes. Rasa paķer man no rokas loterijas biļeti. Tikai tad, kad tā vairs nav manā rokā, es atceros, ka tā patiesībā bija soda kvīts. Atgriežas baiļu sajūta – nu, ziniet, tur – plaušu rajonā. Mākslīgi pie šādas sajūtas palīdz tikt liels daudzums kafijas.

- Policista kundziņ! – pēkšņi iesaucas Rasa. – Kas tas tāds ir?

Izskatās, ka Rasa par soda kvītīm saprot daudz vairāk nekā par to varētu spriest aplūkojot astes, kas atrodas uz viņas galvas. Pie šāda secinājuma nonāk arī sliktais policists. Viņš kļūst ļoti nemierīgs. Labais policists lēnītēm krata galvu – viņš zina, ka tūlīt notiks kas slikts.

- Jūs nevarējāt vienkārši samaksāt!? – iesaucas sliktais policists un izvelk ieroci. – Valstij to naudu vajag vairāk nekā jums!

Viņš to tēmē uz mani, viņa roka trīc. Sliktajam policistam acīs riešas asaras. Laukumā sākas panika – cilvēki skrien katrs uz savu pusi. Pamanu, ka Krustaps beidzis glaudīt kaķīti – viņš izskatās nobijies.

- Viss būs kārtībā, - es drebošā balsī saku. – Es samaksāšu sodu un viss būs kārtībā!

- Par vēlu… - atbild sliktais policists. Tagad arī viņš izskatās nobijies.

Redzu, ka Krustaps sāk skriet prom. Rasa arī. Skriet sāku arī es. Sāku domāt, vai sliktais policists ir arī slikts šāvējs.

Laukums ir kļuvis daudz tukšāks. Paskriet ir grūti – bruģis pēkšņi liekas ļoti mīksts, izkusis. Man priekšā stāv vīrietis. Viņš ir iegrimis bruģī līdz pat potītēm. Neesmu pārliecināts, bet šķiet, ka viņš šeit ieradies no Purvciema. Vīrietis ļoti negaidīti izvelk ieroci – pat nepamanu no kurienes tieši. Jau atkal pret mani tiek pavērsts stobrs.

Viņš atrodas pārāk tuvu. Viņš nepašaus garām. Visticamāk, ka viņš nezina, ka es neesmu vainīgs. Rasa nebūs paguvusi viņam to pateikt. Tātad viņš šauj tāpēc, ka viņaprāt es esmu noziedznieks. Viņam laikam patiešām nepatīk noziedznieki…

Apokalipse. Tagad!

Viss sākas nonākot Bāzē. Bāze ir vieta, kurā ož pēc benzīna un visi apspriež ekonomisko situāciju. Zinu tikai to, ka augļu dārzs pletās līdz pat kapsētai un bija arī kukurūza, bļe.

Pēc paviršas un virspusējas izpētes konstatējām, ka krīzes cēlonis ir vienkāršs – cilvēki nestrādā. Tāpēc arī pietrūkst naudas. Jo visi taču zina, ka darba laikā sviedru dziedzeri izdala dollārus. Krīzes klātbūtne tieši šobrīd ir cieši saistīta ar globālo sasilšanu – naivie ļautiņi cerēja, ka arī paaugstinātā karstuma dēļ no padusēm varēs ķeksēt ārā zaļās banknotes, tāpēc bez vilcināšanās palūdza savus priekšniekus sevi atlaist no darba.

Padusēs atradām tikai sprogainus matus un šķidrumu ar nepatīkamu smaku, taču ārkārtas stāvokli Maskavā pasludināt vēl joprojām nav nepieciešams, prezidenta kungs!

Bāzē mēs katrs tiekam pie sava instrumenta – trimmera. Sākotnēji paredzēts zāles pļaušanai, šis rīks palīdz arī radīt ekstrēmas matu frizūras un ir neaizstājams alkohola veikaliņu laupīšanās. Rūpīgi ieeļļojuši savus trimmerus mēs dodamies uz Busiņu.

Busiņš ir busiņš. Tajā vienmēr ir tumšs un arī ož pēc benzīna. Braucot busiņā tu nekad nevari zināt, kur tu nonāksi.

Ir tumšs, valda nemiers. Tālumā ir dzirdami ieroču šāvieni. Mēs visi saprotam, ka šī nebūs kārtējā ‘’Latvijas Balzāma’’ laupīšana. This shit is serious! Beidzot Busiņš apstājas. Atveram durvis un redzam, ka esam Vjetnamā. To, ka cilvēks ir vjetnamā, parasti var pateikt brīdī, kad ir dzirdama Cleedance Clearwater Revival dziesma ‘’Fortunate son’’.

Seko instruktāža. Mūsu melnie un baltie amerikāņu brāļi nespēj virzīties tālāk dēļ vjetnamiešiem, kuri veikli maskējas garajā zālē. Sākotnējais plāns viņus izkvēpināt ar napalmu tika atcelts, jo baumo, ka šajā zālē varētu vārtīties kāda aizsargājama bebru suga.

Iedarbinājuši trimmerus mēs dodamies atklāt mazo komunistu pozīcijas. Nopļāvuši vairāk kā septiņpadsmit kvadrāthektāru (šī ir īpaša mērvienība, ko drīkst izmantot tikai Vjetnamas kara veterāni un cilvēki ar cukura diabētu) zāles, mēs beidzot uzejam ienaidnieku. Tā ir maza vjetnamiešu meitene – gadi divpadsmit, ne vairāk. Viņas snaiperšautenei ir beigušās lodes. Mūsu trimmeru benzīna bākas ir pilnas. No mazās draņķes palika pāri tikai kauli...un āda... bet matus mēs viņai notrimmerējām līdz nullei.

Atpakaļceļš bija lielisks. Mēs uzzinājām, ka darbiņš Vjetnamā patiesībā bija haltūra, kas nozīmē papildus pārtikas talonu. Jautrā garīgajā mēs sākām dziedāt:

Country roads,take me home

To the place I belong

WestVirginia, mountain mama

Take me home, country roads.

Beiguši dziedāt mēs sapratām, ka tomēr nedzīvojam Virdžīnijas rietumos. Apgriezuši Busiņu apkārt mēs klusējot braucām atpakaļ uz Ogri.

‘’Ko mēs iegūstam, iemetot mazuli blenderā? Erekciju!’’