Ieraksts, kurš netaisa punktu

1. kurss, otrais semestris. LKA bezdarbnieku kursam tuvojas mākslas vēstures eksāmens.

Mākslas vēstures pasniedzējai ir tāds jauks niķis – pirmajiem pieciem studentiem, kuri ierodas uz eksāmenu, tiek dota unikāla iespēja špikot uz velna paraušanu. Pasniedzēja pēc biļešu izvilkšanas rituāla vienkārši nozūd un atgriežas tikai piecpadsmit minūtes vēlāk. Es pieņemu, ka šajās piecpadsmit minūtēs viņa jūtas ļoti neķītri un, iespējams, iešņauc kādu kokaīna strēmeli.

Q: Ko, Jūs domājat par Latviju?

A: Bļe, baigā čuhņa! Nekur koksu nevar dabūt!

Par pasniedzējas paradumu zināja viss kurss. Turklāt, katram šīs informācijas avots atšķīrās, tāpēc, kad ierados akadēmijā trīsdesmit minūtes pirms eksāmena sākuma, man priekšā jau bija puse Latvijas topošo filmu režisoru.

Nu, cirks var sākties! Katram ir kāds ļoti nopietns un neatliekams iemesls, kāpēc viņam/viņai noteikti jādodas auditorijā pirmajam. Visi visu zina. Visi dirš! Visi zina, ka visi visu zina! Visi tāpat dirš! Es gan neesmu diez ko citādāks. Šitādās spēlītes bara instinkts mani ievelk samērā ātri.

Atceroties šo gadījumu gribās pārvākties uz kādu citu, atklātāku, patiesāku, iecietīgāku sabiedrību. Piemēram,

tādu sabiedrību, kādu varēja redzēt lieliskajā saviesīgajā pasākumā ar nosaukumu ‘’Corpse Swinger Party’’

Šī ir svingeru balle, kurā tevi netiesā neviens. Pie ieejas tevi sagaida ļoti laipns džentelmenis, kurš palīdzēs tev novilkt virsdrēbes. Pēc tam viņš sniegs palīdzīgu roku, lai tev mīļais, mirušais ķermenis tiktu droši nogādāts galvenajā izpriecu zālē. Šajā ballē ierobežojumu nav – tu vari ņemt līdzi savu mirušo sievu, māti, sievasmāti vai pat sievastēvu.

Galvenajā izpriecu zālē tu satiksi burvīgus cilvēkus, kuri tev ne uz mirkli neliks justies neērti. Fonā izjusti spēlējot džezam pianistam, tu varēsi nodoties visneaizmirstamākajai nekro-orģijai savā mūžā.

...Šis bloga ieraksts īsti neveido punktu...

Anyway! Vasara vēl joprojām ir vienmuļa un pelēka – par to liecina kaut vai tas, ka pagaidām gaidītākais pasākums ir filmas ‘’Inception’’ apmeklējums piektdienas naktī. Pelēkām lietām ir arī plusi – ar tām dažkārt var kaut ko izdomāt. Piemēram, beidzot esmu pieķēries scenārija rakstīšanai – stāsts, par kuru domāju jau kopš sesijas beigām sāk ļoti lēnām līmēties kopā.

Laikam visādu sūdu rakstīšana internetā būs ietrenējusi rokas. Vai arī tās ir hanteles, kuras nospēru no skolas. Es gribēju teikt, aizņēmos.

...Punktu šajā ierakstā es laikam tā arī netaisīšu...

Kaut kad arī jāguļ.

Lūdzu, aizverieties!

Viena no pirmajām reizēm, kad pārklausīšanās man sagādāja jautrību, bija vidusskolā. Mākslas virziena ‘kubisma’ vietā es sadzirdēju vārdu ‘klubisms’. Vārdam nebija ne vainas, tāpēc kopā ar Kārli nolēmām to pārvērst reālā mākslas novirzienā.

Klubisms – radies 21. gadsimtā, Latvijā. Klubisma glezniecībai raksturīga tendence cilvēkus gleznās aizvietot ar klubkrēsliem. Gleznu sižeta darbība parasti norisinās vāji apgaismotos klubos. Klubkrēsli mēdz būt statiski, taču visbiežāk tie dejo.

Mūsu drosmīgā iecere realizēta netika. Pagaidām vienīgais klubisma paraugs ir lidojošu klubkrēslu skice manā vidusskolas ‘universālajā’ kladē. Nenokāruši degunus, mēs nodibinājām Pārogres Pokera klubu (PPC) - tagad mēs katru nedēļu bijām spiesti mēreni piedzerties un mētāties apkārt ar naudu – ko tik kluba vārdā nedarīsi? Tagad šādu pienākumu mums vairs nav – PPC dibinātājs un tā divkārtējais čempiona titula ieguvējs, iepriekšminētais Kārlis, ir veiksmīgi apprecējies un zaudējis jebkādu interesi par jebkāda veida ‘klubismiem’.

Ir dienas, kad es pārklausos biežāk nekā parasti. Tāda bija kāda pavasara diena, arī vidusskolas laikā, kad es devos pēcpusdienas pastaigā ar Normundu, čali, kas pazīstams arī kā Jāklis.

Normunds aizsmēķē cigareti. Mēs atrodamies pie pirmās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības ēkas Ogres rajonā. Garām iet kāds trīsdesmit gadus vecs vīrietis un, pavērsies pret Normundu, saka: ‘’Sveiki! Atdodiet, lūdzu, cigareti!’’.

Kādu laiku smējāmies par manas dzirdes defektu. Tagad prātoju, ka varbūt tas nebiju es, kas pārklausījās, bet gan Normunds. Varbūt vīrietis tiešām lūdza, lai viņam atdot aizsmēķēto cigareti, kura atradās Jākļa mutē. Pieņemsim, ka viņš bija kāds pretsmēķēšanas aktīvists. Protams, ideālajā variantā Jāklis nebūtu nepareizi sadzirdējis vīrieša teikto, nostrādātu aktīvista pārliecinošā balss un viņš varētu iegūto cigareti demonstratīvi samīdīt uz zemes. Tāpat, pieņemu, ka pēc tam viņš varētu kādam no mums iespļaut sejā. Ir cilvēki, kuri tiešām ienīst smēķēšanu.

Ar iepriekšēju nodomu kādam uzspļaut vai nē, vīrietis paņēma, no paciņas piedāvāto, cigareti un devās projām. Savu ieguvumu viņš noteikti samīdīja vienatnē. Pēc brīža Normundam zvanīja telefons. Pirmais vārds, kuru izdzirdēju viņu sakām, bija ‘’Vaira’’. Laikam manai dzirdei bija pilnīgi pieņemams variants, ka šajā jaukajā pavasara pēcpusdienā Jākli sazvanīt ir izdomājusi mūsu valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Vēl jo vairāk – Jāklis šo zvanu ir gaidījis.

Diena, par kuru es rakstu, vēl bija īpaša ar to, ka es ne tikai pārklausījos, bet arī pārlasījos. Pirmajā mirklī man likās, ka kāpņu telpā pielīmēto uzrakstu ‘’Lūdzu, aizveriet durvis!’’ ir nomainījis daudz rupjākais ‘’Lūdzu, aizverieties!’’. Interesanti, vai Jāklis sazvanās arī ar Valdi Zatleru?

Es atrodos Kārļa mājā. Ir gandrīz pulksten 22.00. Pie manis pieiet Edgars, ar galvu norāda uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu un, ar smaidu sejā saka: ‘’Ejam padročīt!’’ Ko Edgars teica patiesībā, tā arī nepajautāju.