Beetles are good doctors!

Savulaik es ar angīnu slimoju vismaz reizi gadā. Nevarētu teikt, ka viss slimošanas process man nepatika – galu galā tā bija nedēļa bez skolas, tāpat kā rudens vai pavasara brīvlaiks. Kopš esmu iestājies augstskolā viss ir mainījies. Tagad slimošanai nav pilnīgi nekādas jēgas – braukt uz lekcijām taču neviens nespiež. Rezultāts – slimojis neesmu jau divus gadus, līdz ar to, izpalicis arī ikgadējais ģimenes ārsta apmeklējums.

Māte skatās uz manu kreiso roku. Tā viegli trīc. Mātei tas nepatīk un viņa izdomā pierakstīt mani pie nervu ārsta.

Rokas man trīc jau sen. Tās trīcēja pat jau tad, kad uz jautājumu ‘Armand, kāpēc tev trīc rokas?’, atbilde ‘tas no dzeršanas’ likās mīļi smieklīga. Filmēšana no rokas man nav padevusies jau sen. Arī mīļi smieklīgs es vairs neesmu jau sen.

Vizīti pie ārsta gandrīz nokavēju. Aizgulējos. Aizgulējās (un nokavēja darbu) arī Edgars Bāliņš, ar veiklu runājamo aparātu apveltīts polis. Mūsu sistēma – vismaz viens jau pamodīsies, uzmodinās arī otru – nenostrādāja. Vienīgais, kurš pamodās laicīgi, bija cilvēks, kuram īsti nebija ko nokavēt – mans personīgais treneris, Aigars (zinu – jau sāk izklausīties pēc čaļu orģijas ar lomu spēles elementiem ). Pēc pusstundu ilgas mīšanās (vai mīcīšanās?) nonācu galamērķī – nervu ārsta kabinetā.

Ārste bija paveca, ļoti patīkama kundze. Pārbaudījusi manus refleksus ar nelielu āmuriņu, viņa man lika izstiept un nedaudz pagrozīt rokas. Tas arī viss. Un tad viņa sāka runāt.

1. Es nedomāju, ka tas ir parkinsonisms, taču pilnīgai pārliecībai vajadzēs iziet smadzeņu datortomogrāfiju.

Ko? Es arī nedomāju, ka tas ir parkinsonisms! Kāpēc, lai vispār kāds domātu, ka tas ir parkinsonisms!?

Anektode

Pie ārsta atnāk mazs puisītis, ar sūdzībām par klepu. Ārsts aplūko puisīša labo ausi un saka ‘es nedomāju, ka tev ir plaušu vēzis, taču pilnīgai pārliecībai vajadzēs nofotografēt tevi kailu’. (smejies tagad)

2. Visticamāk, ka tavai trīcei pie vainas ir veģetatīvās nervu sistēmas ‘īpatnība’ (laikam maigs veids kā pateikt ‘defekts’), kuras rezultātā tu bieži esi sakāpināti emocionāls...

Kā pie velna viņa zina, ka man, skatoties filmas, mēdz acīs sariesties asaras?

3. ...un nervozs.

Šito es jau esmu kaut kur dzirdējis.

Pēc tam ārste man uzdeva vēl pāris jautājumus. Arī par to, vai pēdējā laikā nodarbojos ar seksu. Atbildēju ar vienkāršu ‘nē’ – to, ka šad tad ļaujos masturbēšanas priekiem, nolēmu paturēt pie sevis (un pie tevis, dārgo lasītāj!).

Izeju ārā no ārsta kabineta. Tātad, ja neizrādīsies, ka man ir parkinsonisms, smadzeņu audzējs, vai galvā dzīvojošs goa’uld’s, esmu gandrīz vai vesels un pieskaitāms sabiedrības loceklis. Un, ja es pārāk iekarstu kādā strīdā un man pasprūk kāds rupjāks vārds – tas neesmu es, tā ir manas nervu sistēmas īpatnība. Arī ja redzat, ka man kinoteātrī ‘kaut kas iebirst acī’, neuztraucaties – tas neesmu es, tā ir manas nervu sistēmas īpatnība.