Vienīgos spēles vārtus 73. minūtē gūst spāņu aizsargs Karless Pujols. Spānijas izlase futbola Pasaules Kausa izcīņas finālā nokļūst pirmo reizi.
Mani nekad nav interesējis futbols – vismaz tā skatīšanās televīzijā nē. Sen atpakaļ es apmeklēju futbola treniņus. Es biju centīgs sportists, taču no visiem puišiem skrēju vislēnāk un bumbu situ visvājāk, tāpēc beigās priekšroku devu Ogres Mākslas skolai. Arī tur es biju centīgs, taču ne uz ilgu laiku. Grūti pateikt tieši kurā brīdī manī zuda degsme uz mākslu.
Ir ziema – 15 decembris. Diena, kad mākslas skolas audzēkņi nes uz mājām savu daiļradi lai izrādītu to saviem vecākiem. Man rokā ir pilns maiss ar visādiem, no māla veidotiem, niekiem. Mani favorīti ir netipiski kalsns rūķis un glazūrā izmērcēts kaķis. Ir tikko uzsnidzis. Es jau esmu gandrīz nonācis līdz savām mājām, (esmu tieši pie ‘’Bravo’’ veikala – tagad to sauc par ‘’Latvijas Balzamu’’) kad es pēkšņi paslīdu uz ledus. Es krītu, krīt arī maiss. Lielākā daļa no māla veidoto nieku saplīst. Es brīdi sēžu sniegā un tad sāku raudāt.
Tātad māksla nav mūžīga un laika tērēšana mākslas skolā mani vairs neinteresēja. Varbūt. Varbūt pie vainas ir tas, ka es ļoti gribēju tikt mājās līdz 16.00, kad LNT tika rādīta multfilma ‘’Beast Wars’’. Ar degsmi vai bez – mākslas skolu es tomēr pabeidzu.
Savu pirmo kaut cik nopietno sitienu pa Spānijas vārtiem Vācija izpildīja tikai 32.minūtē, kad ar tālsitienu Kasiljasa modrību pārbaudīja Trohovskis.
Šogad notikumiem futbolā sekoju pirmo reizi. Nelielu daļu sava brīvā laika, es pavadu spēlējot Civilizāciju kopā ar Edgaru un Mārtiņu (viņi ir dvīņi). Tā ir stratēģiska datorspēle, kuras darbība risinās pa gājieniem (TBS – ja esat datornūģi). Pēdējās spēles tika apvienotas ar futbola skatīšanos, un, tā kā Mārtiņš savus gājienus mēdz izpildīt ļoti lēni, man neatlika nekas cits kā vērot TV ekrānu. Dvīņu komentāri padarīja spēļu skatīšanos ļoti interesantu un drīz vien futbolu skatījos jau arī viens pats.
Fanošana gan man vienmēr ir bijusi sveša. Jušana līdzi – vēl jo vairāk.
Ja tu esi latvietis, tu fano par Latviju. Tu pat vari neskatīties nevienu Latvijas izlases spēli (futbols, hokejs – vienalga), tu šā vai tā esi Latvijas (vai Rīgas Dinamo) fans.
Par ko fanot, ja Latvija spēlē nepiedalās? Šī pasaules kausa laikā es vienmēr pirms spēles pārjautāju dvīņiem – kura komanda ir stiprāka? Pēc tam es skaļi paziņoju, ka esmu vājākās komandas pusē – ja tā uzvarēs, man vienmēr būs iespēja to iesmērēt sejā kādam futbola fanam, kuram spēles iznākums tiešām rūp. Ja tā zaudēs? Man ir pilnīgi vienalga, jeb, precīzāk, man bija pilnīgi vienalga. Līdz vakardienas mačam Vācija – Spānija. Vakar es pirmo reizi mūžā jutu līdzi futbola komandai. Un tā zaudēja.
Skatoties spēli man liekas, ka Vācijas vārtos stāv kinorežisors Kristofers Nolans. Dīvaini - viņš nebūt nav līdzīgs vārtsargam Manuelam Neieram.
Aizvakar, sēžot pie Kārļa, skatoties Nīderlandes – Urugvajas maču un dzerot alu (vēl tika servēts arī fondjū – nezinu, vai tā sauc ēdienu, vai trauku, kurā tas tiek pasniegts), mēs noslēdzām derības, par to, kura komanda uzvarēs rītdienas, opā, nu jau vakardienas spēlē. Kārlis nostājās Spānijas, es Vācijas pusē. Zaudētājam šosvētdien vienā apakšveļā jāveic skrējiens cauri Ogrei. Izskanēja arī variants par riteņbraucienu, taču tad velosipēdam aizmugurē jāpiesien skārda bundžas. Jebkurā gadījumā – man steidzami jāiegādājas bokseršorti.
Astoņkājis Pauls no Oberhauzenas pareģoja, ka Vācija pusfinālā zaudēs!
Spēli es skatījos iepriekšminēto dvīņu dzīvoklī. Pa ceļam uz mājām es jutos diezgan draņķīgi. Lūk, kas ir vajadzīgs nesportiskam jaunietim, lai viņš patiesi justu līdzi kādai futbola spēlei. Nevis patriotiskums (piedodiet, tā manī īpaši daudz nav), nevis mīlestība pret attiecīgo sporta veidu, bet gan nelielas, derību radītas, neērtības.
Esmu ceļā uz mājām. Nedaudz līņā. Vācija ir tikko zaudējusi Spānijai. Šādu iznākumu pareģoja gan Kārlis, gan astoņkājis Pauls. Es dzirdu kaijas – ziniet to skaņu, ko tās mēdz izdot – līdzīgu smiekliem? Baltās, spārnotās kuces – ko, jūs, vispār darāt Ogrē? Vai tad kaijām nav jādzīvo kaut kur pie jūras? Piemēram, Mangaļsalā.
Esmu jau pusceļā. No kāda atvērta loga trešajā stāvā atskan histēriski meiteņu bariņa smiekli. Vienkārši, kuces. Lietus pieņemas spēkā. Mājai, kura ir novietota perpendikulāri manai, ir atvērts kāds pirmā stāva dzīvokļa logs. Ir dzirdamas ballītes skaņas, mūzika – regejs. Pēkšņi logā parādās puspliks čalis ar bamsli rokās. Viņš mani ne pa jokam pārbiedē, skaļi iekliegdamies ‘’Spānija!’’
Futbola Pasaules Kausa izcīņas finālā tiksies Spānijas un Nīderlandes nacionālās izlases.
Finālā es jutīšu līdzi Nīderlandei.
Mani nekad nav interesējis futbols – vismaz tā skatīšanās televīzijā nē. Sen atpakaļ es apmeklēju futbola treniņus. Es biju centīgs sportists, taču no visiem puišiem skrēju vislēnāk un bumbu situ visvājāk, tāpēc beigās priekšroku devu Ogres Mākslas skolai. Arī tur es biju centīgs, taču ne uz ilgu laiku. Grūti pateikt tieši kurā brīdī manī zuda degsme uz mākslu.
Ir ziema – 15 decembris. Diena, kad mākslas skolas audzēkņi nes uz mājām savu daiļradi lai izrādītu to saviem vecākiem. Man rokā ir pilns maiss ar visādiem, no māla veidotiem, niekiem. Mani favorīti ir netipiski kalsns rūķis un glazūrā izmērcēts kaķis. Ir tikko uzsnidzis. Es jau esmu gandrīz nonācis līdz savām mājām, (esmu tieši pie ‘’Bravo’’ veikala – tagad to sauc par ‘’Latvijas Balzamu’’) kad es pēkšņi paslīdu uz ledus. Es krītu, krīt arī maiss. Lielākā daļa no māla veidoto nieku saplīst. Es brīdi sēžu sniegā un tad sāku raudāt.
Tātad māksla nav mūžīga un laika tērēšana mākslas skolā mani vairs neinteresēja. Varbūt. Varbūt pie vainas ir tas, ka es ļoti gribēju tikt mājās līdz 16.00, kad LNT tika rādīta multfilma ‘’Beast Wars’’. Ar degsmi vai bez – mākslas skolu es tomēr pabeidzu.
Savu pirmo kaut cik nopietno sitienu pa Spānijas vārtiem Vācija izpildīja tikai 32.minūtē, kad ar tālsitienu Kasiljasa modrību pārbaudīja Trohovskis.
Šogad notikumiem futbolā sekoju pirmo reizi. Nelielu daļu sava brīvā laika, es pavadu spēlējot Civilizāciju kopā ar Edgaru un Mārtiņu (viņi ir dvīņi). Tā ir stratēģiska datorspēle, kuras darbība risinās pa gājieniem (TBS – ja esat datornūģi). Pēdējās spēles tika apvienotas ar futbola skatīšanos, un, tā kā Mārtiņš savus gājienus mēdz izpildīt ļoti lēni, man neatlika nekas cits kā vērot TV ekrānu. Dvīņu komentāri padarīja spēļu skatīšanos ļoti interesantu un drīz vien futbolu skatījos jau arī viens pats.
Fanošana gan man vienmēr ir bijusi sveša. Jušana līdzi – vēl jo vairāk.
Ja tu esi latvietis, tu fano par Latviju. Tu pat vari neskatīties nevienu Latvijas izlases spēli (futbols, hokejs – vienalga), tu šā vai tā esi Latvijas (vai Rīgas Dinamo) fans.
Par ko fanot, ja Latvija spēlē nepiedalās? Šī pasaules kausa laikā es vienmēr pirms spēles pārjautāju dvīņiem – kura komanda ir stiprāka? Pēc tam es skaļi paziņoju, ka esmu vājākās komandas pusē – ja tā uzvarēs, man vienmēr būs iespēja to iesmērēt sejā kādam futbola fanam, kuram spēles iznākums tiešām rūp. Ja tā zaudēs? Man ir pilnīgi vienalga, jeb, precīzāk, man bija pilnīgi vienalga. Līdz vakardienas mačam Vācija – Spānija. Vakar es pirmo reizi mūžā jutu līdzi futbola komandai. Un tā zaudēja.
Skatoties spēli man liekas, ka Vācijas vārtos stāv kinorežisors Kristofers Nolans. Dīvaini - viņš nebūt nav līdzīgs vārtsargam Manuelam Neieram.
Aizvakar, sēžot pie Kārļa, skatoties Nīderlandes – Urugvajas maču un dzerot alu (vēl tika servēts arī fondjū – nezinu, vai tā sauc ēdienu, vai trauku, kurā tas tiek pasniegts), mēs noslēdzām derības, par to, kura komanda uzvarēs rītdienas, opā, nu jau vakardienas spēlē. Kārlis nostājās Spānijas, es Vācijas pusē. Zaudētājam šosvētdien vienā apakšveļā jāveic skrējiens cauri Ogrei. Izskanēja arī variants par riteņbraucienu, taču tad velosipēdam aizmugurē jāpiesien skārda bundžas. Jebkurā gadījumā – man steidzami jāiegādājas bokseršorti.
Astoņkājis Pauls no Oberhauzenas pareģoja, ka Vācija pusfinālā zaudēs!
Spēli es skatījos iepriekšminēto dvīņu dzīvoklī. Pa ceļam uz mājām es jutos diezgan draņķīgi. Lūk, kas ir vajadzīgs nesportiskam jaunietim, lai viņš patiesi justu līdzi kādai futbola spēlei. Nevis patriotiskums (piedodiet, tā manī īpaši daudz nav), nevis mīlestība pret attiecīgo sporta veidu, bet gan nelielas, derību radītas, neērtības.
Esmu ceļā uz mājām. Nedaudz līņā. Vācija ir tikko zaudējusi Spānijai. Šādu iznākumu pareģoja gan Kārlis, gan astoņkājis Pauls. Es dzirdu kaijas – ziniet to skaņu, ko tās mēdz izdot – līdzīgu smiekliem? Baltās, spārnotās kuces – ko, jūs, vispār darāt Ogrē? Vai tad kaijām nav jādzīvo kaut kur pie jūras? Piemēram, Mangaļsalā.
Esmu jau pusceļā. No kāda atvērta loga trešajā stāvā atskan histēriski meiteņu bariņa smiekli. Vienkārši, kuces. Lietus pieņemas spēkā. Mājai, kura ir novietota perpendikulāri manai, ir atvērts kāds pirmā stāva dzīvokļa logs. Ir dzirdamas ballītes skaņas, mūzika – regejs. Pēkšņi logā parādās puspliks čalis ar bamsli rokās. Viņš mani ne pa jokam pārbiedē, skaļi iekliegdamies ‘’Spānija!’’
Futbola Pasaules Kausa izcīņas finālā tiksies Spānijas un Nīderlandes nacionālās izlases.
Finālā es jutīšu līdzi Nīderlandei.
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstYou just dont go against our Octopus overlords.
AtbildētDzēstes arī esmu par nīderlandi. nolēmu fanot par valsti, kurā esmu bijis. tā kā lietuva, latvija un ukraina nepiedalās, izvēlējos nīderlandi. turklāt oranža ir smuka krāsa
AtbildētDzēst